Viens, divi, gatavs!

Laika gaitā pavirša attieksme, vienaldzība un nešanās pa dzīvi ar divsimt divdesmit kilometriem stundā jau kļuvusi par normu. Tā pa virsu jau vispār visu darīt ir vieglāk. Saliek dekoram šo un to - smaidus, cakas, puķes, lozungus, laikus un šērus, bet to iztrūkumu, kas apakšā, noignorē.

Esat ievērojuši, ka ir cilvēki, kas nespēj noturēt uzmanību ilgāk par divām minūtēm? Tu kaut ko stāsti, skaidro, rādi, bet saproti, ka tevī kādu brīdi neviens vairs neklausās, baksta ar pirkstu sava tālruņa skārienjutīgajā ekrānā un uzsūc informāciju pavisam no cita kanāla. Tu nebiji iedziļināšanās vērts. Mūsdienās visu vajag ātri – jo ātrāk, jo labāk, galvenais, ka labi izskatās, galvenais, ka labi izklausās. Vai arī vispār pa lielam vienalga, galvenais, lai tas ir viegli uztverams, izdarāms un, vēlams, nestu labu piķi.

Tie, kas iedziļinās, lielākoties tiek uzskatīti par tādiem mazliet pasistiem dīvaiņiem.

Citādi mums šo stāstu nevajag, lai kas tas būtu. Tie, kas iedziļinās, lielākoties tiek uzskatīti par tādiem mazliet pasistiem dīvaiņiem, iestrēgušiem vienpusējā izziņā, un tāpēc bieži atpaliek kopējā informatīvajā telpā, jo gluži vienkārši visu saķert un sagrābt nav iespējams. Cita lieta, ja proti veiksmīgi radīt priekštatu par to, ka visu pagūsti un visu proti. Kurš tad nezina, ka labs pīārs ir galvenais dūzis ceļā uz panākumiem.

 Gudri cilvēki slavē gudras grāmatas, un tev gribas būt vienam no tiem, kas arī zina drēbi.

Līdz ar interneta atnākšanu ir pieejams tāds informācijas daudzums, ka nav laika iedziļināties. Gudri cilvēki slavē gudras grāmatas, un tev gribas būt vienam no tiem, kas arī zina drēbi. Iedziļināties nav laika, bet tu to nopērc un noliec savā plauktā, ieliec instagramā vai vismaz iesaki citiem tviterī. Tas jau tas pats, kas izlasīt! Jo pirms piecām minūtēm izdota nākamā superīgā literatūra, nācis klajā jauns atklājums, kas apgāž iepriekšējo. Tu nedrīksti atpalikt, nedrīksti izgāzties. Kauns taču pateikt – zini, es līdz tam vēl neesmu ticis, es vēl neesmu klausījies un noskatījies. Tāpēc pietiks, ka pārskriesi ar acīm, ausīm, diviem pirkstiem un putekļu birsti.

 Tava uzmanība otram tobrīd ir tik vitāli svarīga, ka katrs tavs krekšķis pirms beigām ir kā pātagas plīkšķis pa viņa pašapziņu.

Laika gaitā pavirša attieksme, vienaldzība un nešanās pa dzīvi ar divsimt divdesmit kilometriem stundā jau kļuvusi par normu. Vairs īpaši negaidām un arī neiespringstam uzzvanīt seniem draugiem, kas pagājušajā nedēļā satikti uz ielas un pavadīti ar tekstu: “Noteikti jāsazvanās, noteikti jāsatiekas, riktīgi pa īstam gribu zināt, kā tev iet un kā tu dzīvo!” To teikt ir tikpat nejēdzīgi, bet nepieciešami kā zināt pareizo zeķubikšu biezumu pieņemšanā pie prezidenta. Nav jau tā laika, nav tā spēka saņemties un saorganizēties kaut kam cilvēciskam. Un galvenais, ko man tas vispār dod, cik man par to maksās – neko? Nu nē, paldies, es tā nespēlējos. Laiks ir nauda.

Saliek dekoram šo un to – smaidus, cakas, puķes, lozungus, vimpeļus un fanfaras, laikus un šērus, bet to iztrūkumu vai nesmukumu, kas apakšā, noignorē.

Tā pa virsu jau vispār visu darīt ir vieglāk. Saliek dekoram šo un to – smaidus, cakas, puķes, lozungus, vimpeļus un fanfaras, laikus un šērus, bet to iztrūkumu vai nesmukumu, kas apakšā, noignorē – gan jau nepamanīs, aizmirsīs, neies taču noņemties un plēsties uz pusēm. Viss tāpat smuki. Iedziļināties ir greznība.

Vai arī slinkums. To vēl īsti nevar līdz galam saprast – tas patiešām ir slinkums vai tomēr visiem zināmais sirdsšķīstais laika trūkums, piemēram,  pateikt otram, ka ir tik labi būt blakus, pasacīt kādam paldies par palīdzību, atvainoties, ja esi izdarījis pāri, parūpēties par cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no tavas rīcības, un izlasīt vismaz vienu sakarīgu grāmatu piecu pāršķirstīšanas vietā.

Pamazām kļūstam tādi kā robotveidīgi, vairs nav svarīga  jūsma par tīri cilvēciskām lietām.

Iespējams arī, ka pamazām kļūstam tādi kā robotveidīgi, vairs nav svarīga  jūsma par tīri cilvēciskām lietām, atsvešināmies no pietātes un tolerances, jo nevar palaist garām savu veiksmes vilcienu, savu īsto brīdi, savu zvaigžņu stundu. Jāmauc pāri galvām. Piemēram, cik no mums spēj noklausīties līdz galam kāda laba paziņas tikko sarakstītu dziesmu? Esmu redzējusi, kā cilvēki sāk trīties, runāt pa virsu jau otrajā pantā, līdz beigām savu uzmanību nedavelkot. Var jau būt, ka gabals nav ģeniāls, bet tava uzmanība otram tobrīd ir tik vitāli svarīga, ka katrs tavs krekšķis pirms beigām ir kā pātagas plīkšķis pa viņa pašapziņu. Vai tev tik ļoti žēl savas uzmanības un mazliet laika?

Principā attopamies tikai tad, kad omes aizgājušas, puķes novītušas, tomāti sapuvuši.

Tas ir tāpat kā nemest nost klausuli, kad piezvana ome un stāsta par to, kāds tajā pusē laiks. Godīgi runājot – kāda starpība, dzīve turpinās gan mīnus piecos, gan divdesmit piecos grādos pēc Celsija, taču zināms, ka ne jau tur tas suns aprakts.

Principā attopamies tikai tad, kad omes aizgājušas, puķes novītušas, tomāti sapuvuši. Pa kuru laiku, jautāsiet. Pa to pašu, kad gaidījām utopisko, lielo dzīves brīnumu, izbrāķējot visus mazos – visīstākos.

Pievienot viedokli