Sarknbaltais kods. 2.daļa

Novembrī latvieši ieskatās sevī un pulcējas kopā, lai svinētu Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Šīs ir dienas, kad pat visaizņemtākie un vistālāk esošie latvieši apstājas un savas domas raida uz Latviju. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, ar kuru esam piedzimuši Latvijā.

Šo laiku iezīmē dažādu krāsu paletes. Ja skatās dabā – tā ir krāsu pārbagātība, īpaši izceļot zemes brūnās un Siguldas krāsas. Ja raugās sevī – nereti tas ir drūmi pelēkais tonis. Bet, ja ielūkojas kalendārā – tas ir sarkanbaltsarkanais.

Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, kas liek izrunāt vārdus – tēvzeme un māte – visskaistākajā valodā pasaulē, mūsu valodā. Šis sarkanbaltsarkanais kods latviešiem liek sanākt kopā, lai aizdegtu svecītes, ietu gājienos, dziedātu himnu, būtu kopā, atcerētos, būtu vienoti vienā karogā. Vienā – sarkanbaltsarkanajā kodā.

Kā šo kodu ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā uztur Ieva Rozenberga, kas pārstāvējusi Latviju pasaules mēroga pasākumā.

Ieva Rozenberga

2012. gada Olimpiskajās spēlēs bija 8000 lāpnešu, bet mēs bijām īpašie latvieši

Gads pirms Olimpiskajām spēlēm bija īpašs, bija ļoti daudz uzmanības, taču es sapratu, ka ir jālepojas par to, ka man tāds pienākums uzticēts. Tā bija arī psiholoģiska skola, jo bija sev jāiemāca, ka nevajag baidīties kādu brīdi būt izceltam, būt ar misiju. Visas atsauksmes bija tikai pozitīvas. Nabaga politiķi, kuriem ik dienas pār galvu nāk arī dubļu jūra… Visi radi ļoti lepojās, lai gan lāpnešu kopā bija ap 8000. Skrējiena laikā galvenokārt domāju par tiem cilvēkiem, kas man palīdzējuši līdz tam nonākt – izvirzījuši un palīdzējuši atveseļoties, jo sešus gadus pirms tam cietu smagā avārijā, mans ķermenis bija tā salauzts, ka bija jāsaliek atpakaļ kā puzles gabaliņi. Prognozes bija diezgan bezcerīgas, un tas ir Dieva brīnums, ka staigāju. Domāju, ja man ir dota spēja staigāt, tā ir jāizmanto, tāpēc lāpas nešanas brīdī domāju par tiem cilvēkiem, kas fiziski, materiāli un emocionāli mani ir atbalstījuši. Tas ir patriotisms. Jo patriotisms neizpaužas tikai pret valsti, bet arī pret cilvēkiem tajā, ģimeni un dzimtu. Man ir laimējies, ka mana dzimta ir ļoti stipra. Ir svarīgi, ka tu neesi viens pats Latvijā – man ir ģimene, mans milzīgais balsts. Tāpēc arī sava šķirtā vīra uzvārdu (Liepiņa) tagad nomainīju atpakaļ uz dzimto – Rozenberga. Vairāk nekā divdesmit gadu mums tapa dzimtas grāmata ar daudzu atmiņu apkopojumu un dzimtas koku. Kamēr veidojām šo ap 500 lappušu biezo grāmatu, mans patriotisms pret savu dzimtu pieauga vēl vairāk – es domāju – tie ir Cilvēki ar lielo burtu, kādām grūtībām viņi ir gājuši cauri… un ko mēs te vispār čīkstam! Domāju – kaut es mazliet varētu līdzināties saviem senčiem, tik izpalīdzīgiem un nesavtīgiem savā nabadzībā, tik izturīgiem, tik latviskiem. Esmu ļoti lepna par savu dzimtu, un mans uzvārds liek justies stiprākai. Tāds man bija arī manā „latviskākajā” laikā, kad biju jauna, pilna ideālu, studēju latviešu filologos, aizrāvos ar folkloru.

Foto no I.Rozenbergas personīgā arhīva

Esmu audzināta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar mammas pienu”, un „latvisko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man tas šķiet normāls stāvoklis.

Lāpas nešana būs paliekošs notikums manā dzīvē, tas ierakstīts arī Rozenbergu dzimtas grāmatā. Otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs. Lāpa zināmā mērā arī manī pašu atguva, iededza jaunu uguni, jo nevaru noliegt, ka gadi pēc avārijas ir bijuši grūti un smagi, ar pastāvīgu enerģijas trūkumu un bezcerību, ar domām par to, kāpēc vispār jādzīvo tālāk. Bet lāpa man deva uguni, kas lika saprast, ka ir vērts turpināt. Varbūt man tā bija vairāk seno grieķu, nevis seno latviešu uguns? Tas brīdis bija iedvesmojošs, kaut ļoti īss – 300 metros nepaspēj visu dzīvi pārdomāt, bet vairāk domā par to, kā godam noskriet šo gabaliņu, atcerēties pasmaidīt, pamāt. Tajās dienās mūs pozicionēja un uzsvēra kā Latvijas pārstāvjus, mēs bijām īpašie latvieši. Man gan nebija sajūtas, ka pašai būtu jādzied latviskas dziesmas vai jādara kas cits īpašs, jo patriotisms ir mana iekšējā sajūta un man tas nav klaji uz āru jāizrāda. Neesmu no tiem, kas krāso karodziņus uz vaigiem. Ja esi piedzimis kādā konkrētā valstī, tu nevari pēkšņi kļūt, piemēram, par bulgāru vai čehu, jo tu esi latvietis. Ja esmu nosaukta par Ievu, tad varu izstiepties vai sarauties, bet nevaru būt Džūdija vai tamlīdzīgi.

Foto: Ojārs Jansons

18. novembrī mūsu ģimene vienmēr sanāk kopā pie vecākiem pusdienās, dziedam himnu.

Esmu augusi ļoti latviskā ģimenē un audzināta ļoti latviskā garā, tāpēc tas manī ir jau „ar mammas pienu”, visas šīs tradīcijas, un „latvisko kodu” esmu uzņēmusi ar gaisu un barību, man tas šķiet normāls stāvoklis. Es sevi dažkārt salīdzinu ar maniem draugiem, kas ir daudz internacionālāki – labā nozīmē, jo pārzina pasaules kultūru… Es turklāt labi pārzinu latviešu kino, teātri, literatūru. Vienmēr esmu draudzējusies ar folkloristiem, un agrāk bieži jutos, it kā būtu piedzimusi 100 gadu par vēlu, it kā mana ideālā vieta būtu tādā Blaumaņa laika viensētā, Silmaču saimē! Līdz divdesmit trīsdesmit gadu vecumam varēju staigāt gandrīz tikai tautas tērpā, pastalās un justies ļoti organiski. Man nekad nav licies, ka es varētu iedzīvoties citā valstī. Ja nāktos emigrēt kā pēckara paaudzei, droši vien nekas cits neatliktu… Es tagad ļoti labi saprotu arī, kā viņi jutās, piespiedu kārtā izbraukuši, jo vecus kokus grūti pārstādīt. Ja tu vairs neesi jauns, ir sarežģīti, jo sava kultūra ir sava un tu pārzini visas vietējās ieliņas un visas īpašības, ko vari sagaidīt no vietējās publikas.

Ģimenē vienmēr esam svinējuši gadskārtas un valsts svētkus. 18. novembrī mūsu ģimene vienmēr sanāk kopā pie vecākiem pusdienās, dziedam himnu. Tāpat arī Ziemassvētkos esam kopā. Jāņus svinam pēc etnogrāfiskajām tradīcijām. Arī padomju laikā – protams, bez skaļiem pretvalstiskiem lozungiem, jo zinājām, ko drīkst runāt un ko ne, taču es neatceros, ka mēs būtu kaut kā represēti vai ierobežoti, svinot Jāņus vai Ziemassvētkus. Turklāt Ziemassvētki sakrita ar manu vārdadienu, tāpēc svinības mājās bija tikai likumsakarīgas. Pirmie atmodas gadi ļoti laimīgā kārtā sakrita ar manu jaunības degsmes laiku ne tikai valstī, bet arī personīgi, jo tas ir vecums, kad esi ideālu pilns. Tad es laimīgā kārtā satikos ar draugiem, kuriem bija līdzīgi uzskati, un mēs, Ziedoņa iedvesmoti, braucām uz talkām, bijām Kultūras fonda talku kopā, sakopām daudzus Latvijas stūrus, vienmēr pa ceļam dziedājām.

Patriotisms ir mana iekšējā sajūta un man tas nav klaji uz āru jāizrāda. Neesmu no tiem, kas krāso karodziņus uz vaigiem.

Mani vecāki ir ļoti lieli patrioti, un viņi vienmēr mūs, četras meitas, ir veduši uz muzejiem, ievērojamām vietām, ekskursijās pa Latviju – ar riteņiem, laivām, vēlāk ar mašīnu. Mamma mums ir iemācījusi ļoti daudz latviešu dziesmu, jo viņas tēvs bija kordiriģents un mūzika ģimenē bija pierasta. Kad kaut kur braucām, pa ceļam vienmēr dziedājām, spēlējām dziesmu minēšanu. Es varu pateikties vecākiem, ka zinu tik daudz dziesmu, kultūras citātu, filmu, teātra izrāžu utt. Viss, kas saistās ar latvisko kultūru, nāk no vecākiem. Es savām meitām arī to mācu, mēģinu izbrīvēt laiku, lai aizvestu viņas kādā ekskursijā pa Latviju, uz muzejiem, arī mēs minam dziesmas – mēģinu nodot visu to kultūras bagāžu, kas dota man. Man šķiet visai šausmīgi, ja uzaug tikai tāda „pokemonu paaudze”.

*****

Mūsu autores Ingas Žoludes veidotais oriģinālraksts “Sarkanbaltsarkanais kods” publicēts digitālā žurnāla LILLA` 2013.gada novembra numurā.

 

Pievienot viedokli