Sarkanbaltais kods. 1.daļa

Šo laiku iezīmē dažādu krāsu paletes. Ja skatās dabā – tā ir krāsu pārbagātība, īpaši izceļot zemes brūnās un Siguldas krāsas. Ja raugās sevī – nereti tas ir drūmi pelēkais tonis. Bet, ja ielūkojas kalendārā – tas ir sarkanbaltsarkanais.

Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, ar kuru esam piedzimuši Latvijā un mūžam paliksim latvieši.

Novembrī latvieši ieskatās sevī un pulcējas kopā, lai svinētu Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Šīs ir dienas, kad pat visaizņemtākie un vistālāk esošie latvieši apstājas un savas domas raida uz Latviju. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, ar kuru esam piedzimuši Latvijā un mūžam paliksim latvieši. Tas ir sarkanbaltsarkanais kods, kas liek izrunāt vārdus – tēvzeme un māte – visskaistākajā valodā pasaulē, mūsu valodā. Šis sarkanbaltsarkanais kods latviešiem liek sanākt kopā, lai aizdegtu svecītes, ietu gājienos, dziedātu himnu, būtu kopā, atcerētos, būtu vienoti vienā karogā. Vienā – sarkanbaltsarkanajā kodā.

Kā šo kodu ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā uztur Latvijas valsts armija ar Godasardzi pie Brīvības pieminekļa, stāsta karavīrs Rolands Jansons.

Foto: Ojārs Jansons

Rolands Jansons

Godasardzē pie Brīvības pieminekļa – vairāk nekā 1000 stundu

Pašlaik godasardzē pie Brīvības pieminekļa esmu nostāvējis 1005 stundas. Tāds bija mans mērķis, ko vēlējos sasniegt. Turpmāk dienēšu citur. Stāvēt godasardzē ir grūti, bet ātri vien var pie tā pierast. No sākuma nostāvēju 500 stundas, pēc tam izdomāju – nostāvēšu vēl 500, tad arī viss, pieliku punktu tam – tā simboliski. Neesmu vienīgais, kas ir nostāvējis 1000 stundas, ir vēl daži. Es nezinu, kā viņiem, bet es sev šo mērķi biju izvirzījis, lai ar to lepotos, pastāstītu draugiem, vēlāk – bērniem. Viņi varēs lepoties, ka esmu bijis godasardzē, stāstīs saviem draugiem, kā viņu tēvs tur stāvējis. Es viņus nespiedīšu sekot manās pēdās, tā būs viņu pašu izvēle.

Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst par Latvijas simbolu. Man šis dienests ir patriotisma izpausme, un es to tiešām jūtu.

Ir liels gods stāvēt pie Brīvības pieminekļa, visa Latvija uz tevi raugās, arī visa pasaule, tūristi brauc, fotografē, tu apzinies, ka tieši tu tur stāvi. Kamēr stāvu, domāju par visu ko, skaitu cilvēkus, raugos pulkstenī, kā minūtes paiet, domāju par dzīvi. Ja sanāk nošķaudīties, neko darīt. Esam parasti cilvēki. Kad darbs beidzas, dodamies atpūsties un izklaidēties. Man tiešām patīk tas, ko daru, dienests ir mans darbs, mans hobijs. Es nespēju izskaidrot, kāpēc man tas patīk, tas ir patriotisms – sargāt savu valsti. Jauniešiem par dienestu varu teikt, ka tā uzsākšana atkarīga no tā, vai viņi ir gana spēcīgi, lai to izturētu, un vai viņiem tas interesē.

Es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku piemīt patriotisma jūtas, parasti tās visuzskatāmāk izpaužas Lāčplēša dienā, var redzēt, ka cilvēki ir vienoti vienā himnā, vienā karogā, bet pēc tam, es nezinu, vai tas viss noplok, vai vienkārši izgaist. Kad redzu šīs lielās tautu masas, kas ir vienojušās, mani pārņem gan lepnums, gan gods, gan aizkustinājums. Īpaši parādēs, kad soļo pa 11. novembra krastmalu, cilvēki mums aplaudē, uzsauc: „Malači! Malači!” Arī mani tuvākie cilvēki to atbalsta, viņiem patīk tas, ko daru, un viņi lepojas, ka viņu vidū ir tāds Latvijas patriots, kas dien armijā. Esmu redzējis, ka dažos brīžos tas uzplaukst arī manos draugos, bet pārējā laikā viņiem varbūt tas tik ļoti neinteresē, jo viņi grib mācīties, izglītoties, varbūt viņus biedē disciplīna un skarbā vide. Ikdienā šo patriotisma sajūtu varētu veicināt noformējums pilsētā – karogi. Cilvēkiem jābūt vairāk pašpārliecinātiem par savu valsti, jāapzinās, ka viņi ir latvieši, ka vienīgā vieta, kur viņiem dzīvot, ir Latvija.

Skatoties uz pieminekli, cilvēkus pārņem dažādas emocijas – dažiem tas šķiet ļoti emocionāli, dažiem ir pretenzijas pret to, ka tur stāvam, jo cilvēki nesaprot, kāpēc tur jāstāv. Es domāju, ka ir jāstāv, jo tas ir brīvības simbols. Man ir gods aizsargāt Latviju, apzināties, ka es tur atrodos, ka esmu cēlies par Latviju un gatavs par to krist. Šīs izjūtas man nāca līdzi dienestam, ar katru dienu arvien vairāk tas iespiedās sirdī, ka tur atrodos. Godasardzē nonācu pēc obligātā dienesta trijiem mēnešiem, kurus es pavadīju Alūksnē, biju domājis iet dienēt Ādažos, bet komandieris aizsūtīja mani uz Rīgu, uz godasardzi. Iepriekš es par godasardzi neko daudz nezināju. Es sāku interesēties, kas ir godasardze, ar ko tā nodarbojas, kāpēc esam kā vienība, kad uzsāku dienestu godasardzē. Tagad tas iespiedies manā sirdī un paliks vienmēr, es vienmēr šeit atgriezīšos, nolikšu puķes pie savas Mildas. Svarīgākie valsts simboli, manuprāt, ir, pirmkārt, pats Brīvības piemineklis, pēc tam Rīgas pils, mēs arī tur stāvam, bet pašlaik tā ir remontā; karogs, ģerbonis un himna.

Man ir gods aizsargāt Latviju, apzināties, ka es tur atrodos, ka esmu cēlies par Latviju un gatavs par to krist.

Mēs stāvam katru dienu, visu gadu, izņemot nelabvēlīgus laika apstākļus – ja līst vai ir pārāk liels vējš un sniegs. Mēs stāvam parādes formas tērpos, un ierocis ir īsts, tas ir karavīra simbols. Mūs ikdienā redz cilvēki, garāmgājēji, esam kā valsts seja, uz mums raugās ne tikai Latvija, bet arī visa pasaule, tāpēc mums jāizskatās īpašākiem nekā citiem.

Tūristus var ļoti vienkārši atšķirt, bet arī viņi ir dažādi – daži ir pieklājīgi, daži atnāk paķēmoties, tad apsargs viņus raida projām, lai netraucē mums strādāt. Ir bijuši smieklīgi gadījumi, ka tūristi nāk, lien klāt, smīdina, meitenes mēģina gandrīz izģērbties, lai tikai puiši pasmaidītu. Ir arī bijis, ka Valentīndienā meitenes nākušas klāt un devušas mīlestības vēstules. Savukārt kāzinieki mums pie kājām noliek mazas alkohola glāzītes, protams, tā nedrīkst, apsargs aizrāda par to. Paši uzmācīgākie ir tūristi, kas bariem nāk un mūs fotografē vairākas stundas pēc kārtas. Ir gan diezgan interesanti iedomāties, ka mana bilde aizceļos uz kādu citu pasaules valsti. Katrs no mums, kas tur stāv, kļūst par Latvijas simbolu zināmā mērā. Man šis dienests un godasardze ir patriotisma izpausme, un es to tiešām jūtu. Jauniešiem vajadzētu vairāk interesēties par vēsturi, kāpēc mēs tur stāvam, jo tas ir ne jau tikai smukuma pēc.

***

No LILLA` arhīviem.

Autors: Inga Žolude / Foto: Ojārs Jansons

***

Publicēts 2013.gada novembra numurā.

Pievienot viedokli