Pura vida, Kostarika! 3.daļa

Pilnīgai laimei viss taču ir. Kostarikas piedzīvojumi turpinās.

Rolands Ratfelders

Pilnīgai laimei viss taču ir
Lai arī Dreika līcis bija burvīga vieta, kur gūt neatkārtojamus dzīvās un neskartās dabas iespaidus, mūsu galvenais Osas pussalas apmeklējuma mērķis tomēr bija divu dienu pārgājiens mežonīgajā Korkovado nacionālajā parkā. Šim nolūkam mēs pēc pāris dienām pārvācāmies uz pussalas Austrumu daļu, vietu,
ko sauc par Puerto Jimenes, lai no turienes kādā jaukā rītā dotos  uz Karate, kur bija jāsākas mūsu episkajam pārgājienam.

Puerto Jimenes ir maza pilsētiņa/ciemats jūras krastā ar pasakainu pludmali daudzu kilometru garumā, kurā gandrīz vispār nav cilvēku.

Pašā pilsētiņā cilvēki tomēr ir, un šis laikam būtu īstais brīdis pastāstīt nedaudz par Kostarikas cilvēkiem un mūsu novērojumiem attiecībā uz vietējo dzīves ritumu un…, protams, sievietēm. Sēžot kādā piekrastes bārā un vērojot vietējo nesteidzīgo dzīves gaitu, tu nevilšus nonāc pie dziļākām pārdomām par mums un viņiem, par to, kas mūs atšķir. Pirmais, kas krīt acīs, ir tas, ka jaunās sievietes, kuras jau nereti agros divdesmit pavada krietns bērnu pulciņš, izskatās laimīgas.

Riskējot būt nepopulārs, tomēr teikšu, ka, iespējams, tas ir tāpēc, ka no viņām neviens negaida nez kādus karjeras sasniegumus un stāvokli sabiedrībā.

Viņām ne par ko tādu nav jācīnās vai kādam jāpierāda, ka viņas ir līdzvērtīgas vīriešiem. Par to tur vienkārši neviens pat nedomā. Viņām ir tikai viens uzdevums, proti, pildīt savu dabas doto sievietes misiju, un, ja kāda rietumu karjeras sieviete tur pēkšņi pat mēģinātu viņām iestāstīt, ka viņas ir pelnījušas daudz vairāk, viņas pilnīgi noteikti īsti nesaprastu, par ko vispār ir runa, jo pilnīgai laimei viss taču jau ir.  Aizdomājoties tālāk, cik daudz reāli laimīgu cilvēku sastopam ikdienā šeit, pasaulē, ko nosacīti dēvējam par attīstītajiem rietumiem un pie kuras tik ļoti tiecamies piederēt?

Cik patiesi laimīgu karjeras cilvēku jūs pazīstat?

Bieži vien, lai cik cilvēks būtu veiksmīgs savā karjerā, gadi iet un diemžēl nereti atnes tikai vilšanos. Gaidītie panākumi, izrādās, nemaz nesniedz tik ilgi gaidīto prieku, jo atkal ir jāskrien, jāskrien. Daudzas sievietes un arī vīrieši šeit nesaprot vai ir aizmirsuši to vienkāršo prieku, ko dod mazs ķipars, kas skrien pretī ar platu smaidu uz lūpām. Janka apstiprina šo manu tēzi, papildinot, ka Latvija ir tikai ceļā uz šo pilnīgo masu neprātu, ko viņš ikdienā ļoti spilgti redz Amerikā. Mūsdienu rietumu pasaules uzskatos cilvēki ir tendēti uz savu ego vēlmju maksimālu apmierināšanu un bieži negrib neko vai bēg no tā, kas šīm vēlmēm var stāties ceļā. Es nevēlos neko absolutizēt, bet šīs vienkāršās Centrālamerikas lauku sievietes liek par to aizdomāties.

Santosa mākslas galerija

It kā ne pārāk ilgais paredzētais divu dienu pārgājiens  Korkovado nacionālajā parkā (Parque National Corcovado) tomēr prasīja kaut kādu sagatavošanos. Starta punkts bija jau minētais Karate ciematiņš pašos Osas pussalas dienvidos, bet galamērķis – 22 km attālā Sirēnas reindžeru stacija džungļu vidū. Korkovado nacionālais parks ir viena no atlikušajām bioloģiski visdaudzveidīgākajām vietām uz visas mūsu planētas.
Tas aizņem lielu daļu no Osas pussalas (aptuveni 54 tūkstošus hektāru) un platības ziņā ir pielīdzināms, piemēram, mūsu Rāznas Nacionālajam parkam. Korkovado nacionālajā parkā veic tikai dabas aizsardzības un vides izglītības pasākumus, zinātnisko izpēti un ekotūrismu. Tur nenotiek saimnieciskā darbība, un dabai tiek ļauts iet savu ceļu. Korkovado mēdz saukt arī par Kostarikas Amazones džungļiem, kur mitinās
neiedomājams skaits dažādu radījumu, sākot no indīgām čūskām un vardēm, līdz mērkaķiem, tapīriem un neskaitāmu sugu putniem.

Upēs ir daudz krokodilu, un piekraste čum un mudž no haizivīm.

Tā ka, ja kāds vēlas izbaudīt patiešām mežonīgu vietu, šī ir īstā. Minēto iemeslu dēļ ir pašsaprotami, ka šeit doties pārgājienos drīkst tikai pieredzējušu gidu pavadībā, mums tāds bija – vīrs vārdā Santoss. Dienu iepriekš vajadzēja sagādāt sev pārtiku šim pasākumam, kur galvenais uzdevums bija atrast tādu, kurā ir daudz kaloriju, bet maz svara. Pēc samērā asas savstarpējās vārdu pārmaiņas vietējā veikalā par to, cik pupiņu un tunča konservu bundžu būtu jāņem līdzi, lai (divās dienās!) vienlaikus nenomirtu badā un lai pārgājiena noslēgumā neliktos, ka pupiņu bundžu vietā somā ir ieliktas 20 kg hanteles, mēs beidzot nonācām pie saprātīga, visiem pieņemama risinājuma. Tā mums vismaz likās tajā brīdī.

Īsi rezumējot, ar Edgara izšķirošo balsi bijām atraduši vidusceļu starp manu „vajag ņemt mazāk” un Jankas „tu ko – nepietiks!”

Pārtikas svaru godīgi sadalījām uz galviņām un bijām gatavi nākamās dienas startam. Nākamajā rītā sapratām, ka esam izdarījuši pareizo izvēli doties uz Karate ar savu, nevis piedāvāto auto transportu. Pirmkārt, neraugoties uz drausmīgi bedraino un līkumaino ceļu, tā bija ātrāk, otrkārt, 20 km kratīšanās no sāniem slēgtā kravas kastē pirms 22 km pārgājiena mūsu pašsajūtu visdrīzāk ietekmētu negatīvi. Došanās ceļā agri no rīta, kad vēl nebija iestājusies dienas svelme, deva mums iespēju ceļā satikt vienu otru vietējo džungļu iemītnieku, kā, piemēram, skudru lāci, kurš ļoti veikli pamanījās iemukt atpakaļ mežā. Taču mūsu gids Santoss, tajā brīdi acīmredzot vēloties parādīt, cik labi viņš veic savus tiešos pienākumus un pārzina vietējo vidi, izleca no mašīnas un pazuda džungļos tikpat veikli, kā to bija izdarījis skudru lācis. Kādu brīdi bija dzirdama tikai brakšķošu un lūstošu zaru skaņa, līdz beidzot, uzstājīgā Santosa vajāšanas nomākts, dzīvnieks bija spiests uzrāpties kokā, ļaujot mūsu, ar visu iespējamo veģetāciju aplipušajam gidam to prezentēt ar tādu lepnumu, kā mākslas  galerijas vadītājs izrāda kādu savu tikko izstādītu šedevru. Tajā brīdī manī iezagās doma: ja šāda „performance” sekos pēc katra mūsu ceļā sastapta skudru lāča, pārgājiens varētu ievilkties uz kādu nedēļu. Tomēr jāatzīst, ka turpmākā pārgājiena laikā Santoss pazuda džungļos viens pats tikai vairs vienu reizi, lai vēlāk mums parādītu upes malā guļošu tapīru, kas tiešām bija negaidīti.

Šī nav mana dušas diena
Nav ko liegties – lai gan mēs visi esam ar sportu „uz Tu”, gājiens bija smags un nogurdinošs. Tas pārmaiņus vijās pa džungļu taku un mežonīgo pludmali. Karstuma un mitruma kombinācija šeit dara savu, un faktiski vienīgā vieta, kas pārgājiena laikā ļauj kaut cik atvēsināties, ir ceļā esošās upītes, kurās ūdens ir patīkami dzestrs. No saules (bet ne no mitruma un karstuma) pasargā biezā koku lapotne, tāpēc iet pa džungļiem
bija vieglāk nekā pa pludmali, kur soli apgrūtināja irdenās, tumšās vulkāniskās izcelsmes smiltis. Tomēr lietas, ko šeit bija iespējams redzēt, atsver visas grūtības.

Mūs pārsteidza gan milzīgie neskaitāmo sugu fikusa koki, gan daudzie dažādie putni, gan skaļie mērkaķi, gan neaizmirstamas mežonīgas Klusā okeāna piekrastes ainavas.

Santoss mums parādīja arī Dienvidamerikai raksturīgās spilgti krāsainās un ļoti indīgās mazās vardītes – dendrobatus (dažas sugas, starp citu, var aplūkot arī Rīgas Zooloģiskajā dārzā), tās pašas, kuru ādā indiāņi „pamērcē” savus bultu galus, lai tie kļūtu upurim nāvējoši. Piekrastē ik pa laikam uzdūrāmies milzīgiem vaļu skeletiem, kas klusi liecināja, ka daba nežēlo pat lielākos un varenākos.
Pēc aptuveni 7 stundu gājiena, jau tuvojoties mūsu galamērķim – Sirēnas reindžeru stacijai, nonācām platākas upes krastos, kas bija jāšķērso, to brienot. Šeit nolēmām arī izpeldēties. Uz jautājumu, kāpēc arī Santoss nepiebiedrojas, viņš, viltīgi smaidot, atbildēja, ka „šī nav mana dušas diena”. Kad bijām patīkami atvēsinājušies un izkāpuši otrā krastā, mūsu gids ar neslēptu prieku acīs vilka laukā savu acīmredzot ne reizi vien ekspluatēto joka kārti. Zīmīgi, bet, zinot, ka Janka ir no Čikāgas, viņš vērsās tieši pie viņa, kā pie amerikāņa, pasaucis viņu sāņus, viņš tam iedeva binokli un norādīja uz vietu, kas bija kādus nieka 100 metrus no mums, kur gulēja milzīgs Amerikas krokodils!

Visu cieņu, vismaz ārēji Jankas sejā tajā brīdī nenodrebēja ne vaibsts.

Pēc tam, kad bijām nervozi pasmējušies par Santosa lielisko melnā humora izjūtu, viņš steidzās piebilst, ka šie krokodili ļoti reti uzbrūkot cilvēkiem, tāpēc satraukumam nav bijis pamata…

Uz jogas paklājiņa zem moskītu tīkla.
Sirēnas stacija bija īpaša vieta. Tajā iespējams nokļūt trijos veidos: ar mazu lidmašīnu, kas nosēžas uz skrejceļa jeb, mūsu izpratnē, lauku ceļa, pa kuru dzen govis; ar laivu no mums jau pazīstamā Dreika līča; vai kājām no Karate, kā to darījām mēs. Ceļotāji tajā pārlaiž nakti (vai pēc izvēles vairākas naktis), guļot
uz grīdas, t.i., paceltas koka platformas, vai teltī (kas tika Edgaram un Jankam), vai vienkārši uz palietota jogas paklājiņa zem moskītu tīkla (kas tika man). Pēdējais variants gan, izrādījās, nemaz nebija tas sliktākais, jo teltīs tur vienkārši nav, ko elpot. Nogurumam mijoties ar izsalkumu, katram no mums
izjūtas bija stipri atšķirīgas. Īpašu sajūtu gammu radīja paziņojums, ka šajā vietā mēdzot zagt! Pirmajā brīdī nekļuva skaidrs, ko tad te, meža vidū, vispār var zagt, bet ieskatoties pieļāvām, ka atsevišķām hipiju grupiņām kaut kas tomēr varētu pielipt pie rokām ne jau tāpēc, ka gribētos zagt, bet tikai  vienkāršotas pieejas dēļ – kāpēc kaut ko nepaņemt, ejot garām… ja nu noder.

Nonākot Sirēnas stacijā, esat gatavi uz visai stingriem noteiktumiem.

Pēc 17:30 no stacijas teritorijas iziet ir aizliegts, jo pretējā gadījumā, ņemot vērā dažnedažādo indīgo radījumu daudzumu apkārtnē, kas kļūst īpaši aktīvi tieši agrās rīta un atkal krēslas stundās, kad gaiss ir nedaudz vēsāks, ir visai ticams, ka tā varētu kļūt par jūsu pēdējo pastaigu. Turklāt operatīvu medicīnisko palīdzību šajā nomaļajā vietā sniegt ir faktiski neiespējami. Alkoholu stacijā lietot ir aizliegts. Lai gan turpat 800 metru attālumā atrodas brīnišķīga un pilnīgi neskarta pludmale, peldēties tur ir aizliegts, jo šajos ūdeņos valda viltīgas straumes, klintis, un tie ir pilni ar haizivīm un krokodiliem.

Gaismu, ko nodrošina ģenerators, ieslēdz 18:00 un izslēdz 20:00, kad absolūtas tumsas apstākļos nekas cits neatliek, kā likties gulēt.

Šajā vietā ir Wifi, bet nav pilnīgi nekāda mobilo tīklu pārklājuma. Lai vai kā mūs te īsti neinteresēja ne viens, ne otrs, jo, iestājoties tumsai, pietiekami aizraujošu izklaidi nodrošināja koku lapotnē spīdošās, Dievs vien zina, kam kurā brīdī piederošās daudzās džungļu acis. Gulēšanai uz cietās koka grīdas zem moskītu tīkla komentāri nav vajadzīgi – komplektā ar tualetes meklēšanu pilnīgā tumsā nakts vidū un uzgrūšanos rokas bumbas lieluma krupim rada visnotaļ sirreālu sajūtu. Par spīti pirmajām dažādākā līmeņa dalītajām izjūtām, kas atkarībā, no kura no mūsu triju skatupunktiem skatās, dažbrīd svārstījās no dusmām līdz vieglam relaksējošam smaidam, šī pieredze bija neatkārtojama. Starp citu, vakariņas šajā vietā tika pasniegtas kopīgā virtuvē un… vai nu tiešām bija ļoti garšīgas, vai mums tā vienkārši likās…

No rīta cēlāmies četros, lai puspiecos daudzo mērkaķu kliedzienu pavadībā jau dotos garajā atpakaļceļā.

Lai radītu kaut cik tuvu priekšstatu tam, kādas skaņas tur valda agrā rīta stundā, vajag sevi iztēloties desmitiem Bāskervila suņu ielenkumā. Tādu skaņu radīt spēj tikai viena pērtiķu suga – bļauri (Howler monkeys). Atpakaļceļā no Osas pussalas piestājām atvilkt elpu vietā, ko sauc par Paritu (Parrita). Lai gan šeit varbūt vairs nebija tā absolūti valdzinošā mežonīguma, kurā tik tikko bijām pabijuši, pludmale šeit bija brīnišķīga, un pati viesnīca gan vairāk piemērota romantiskiem braucieniem.

Pusotru dienu izmantojām, vāļājoties guļamtīklos pie jūras un sūcot dažādu krāsu Margaritas.

Šo vietu arī izmantojām kā placdarmu, lai apmeklētu tuvumā esošo Rainmaker parku ar koku galotnēs iekārtiem tiltiem, kur pēc aptuveni stundu gara vai, pareizāk, īsa pārgājiena daži no mums atcerējās bērnību, lecot no klintīm atvēsinošā kalnu upītē. Iekārtie tilti ir ļoti populāra dabas tūrisma atrakcija Kostarikā, un turpmākā ceļojuma gaitā izmēģinājām vairākus tādus dažādas Kostarikas vietās. Īsumā tas ir to vērts, jo, kā zināms, lielākā daļa dzīvības mūžamežos mitinās tieši to lapotnēs, un nekā citādi tā nemaz nebūtu sasniedzama.

Starp diviem vulkāniem
Pa ceļam uz mūsu nākamo izvēlēto apstāšanās vietu ciematiņā Bijagua (neņemos šo vietu latviskot), kas atradās valsts Ziemeļrietumos – kalnos, Sanhosē lidostā atvadījāmies no mūsu drauga Jāņa, kas tieši ap to laiku, kad viņam bija jābrauc prom, beidzot bija aklimatizējies un gatavs piedzīvojumiem. Morāle – nebrauciet tik tālos un eksotiskos ceļojumos uz īsu laiku – pastāv liela iespēja, ka jūs neko nepaspēsiet tā, pa īstam, izbaudīt. Lai nonāktu mūsu galamērķi Bijagua ciematā starp diviem vulkāniem – Tenorio un Miravalles, mums aizritēja visa atlikusī diena. Braucot kalnos, apkārtējā vide, ka jau sagaidāms, būtiski mainījās. Vienā brīdī mūs aptvēra plaša savanna un, braucot vēl augstāk, jau sākās mūžam zaļojošie kalnu lietus meži un tā sauktie mākoņu meži (cloudforests). Klimats šeit bija daudz patīkamāks un vēsāks nekā zemienēs, kur bijām pabijuši pirms tam, un naktīs aiz loga gaudoja stiprs vējš, kas apkārtējai, jau tā vienreizējajai aurai piešķīra vēl pavisam īpašu noskaņu.

Ceļojuma stāsta sākumu lasi ŠEIT

Stāsta nobeigums sekos.

Pievienot viedokli