Paulas Zariņas laimes hormons

Pie audekla varu doties jebkādā noskaņojumā, jo tiklīdz sāku strādāt, nekādam noskaņojumam vairs nav nozīmes. Gleznošana ievelk, apņem mani un rada pati savu atmosfēru, ko grūti izskaidrot vārdos.
Foto: Renārs Derrings

Pa ceļam uz lielo pilsētu, kad ar skatienu esmu samīļojusi dzimtās zemes katru pelēko un brūno toni, katru velēnu un kailos koku zarus, nokļūstu izstādē “Rozā/Pink” galerijā Māksla XO. Starp citu, izstāde bija skatāma līdz 3. decembrim un šī raksta melnraksts tapa ar rozā tinti.

Tā kā izstādē bija apskatāms arī PAULAS ZARIŅAS darbs “National geographic IV”, uzaicinu Paulu baudīt mākslu kopā. Viņa piekrīt. Miers, pārliecība par sevi. Sirsnīgs smaids un izsmalcināts dabiskums. Tomēr ārējais trauslums ir mānīgs. Cik zinu, Paulai ir riktīgs krampis – viņa bliež pa bungām, nodarbojas ar veikbordu aiz laivas un ziemā arī snovo.

Paula Zariņa / Foto no personīgā arhīva

- No kurienes tavās rokās un kājās tāds spēks?

- Spēks un enerģija rodas no vēlmes kaut ko izdarīt, no motivācijas.

Paulas gleznojumus agrāk tiku manījusi uz grupas “The Sound Poets” mūzikas diska ievākojuma, arī kā slepenā labvēļa balvas “Gada jūsma” dāvanu “Spēlmaņu nakts” pasākumā un personālizstādē “Laimes hormons”.

Paula ieminas, ka viņai patīk roku darbs, pieskarties audeklam ar otu, ar savu enerģiju.

- Tavos darbos jūtu maigumu un tīrību, kaut dažreiz izmantoti tumši toņi. Kādā noskaņojumā dodies pie audekla?

- Pie audekla varu doties jebkādā noskaņojumā, jo tiklīdz sāku strādāt, nekādam noskaņojumam vairs nav nozīmes. Gleznošana ievelk, apņem mani un rada pati savu atmosfēru, ko grūti izskaidrot vārdos. Ap mani un gleznu izveidojas tāda kā laika kapsula. Jā, pēdējā laikā toņi ir palikuši tumšāki, pelēkāki, bet tas nebūt nenozīmē, ka cenšos radīt depresīvu noskaņu. Tieši otrādi. Savas gleznas uztveru kā sapņainas, maģiskas.

Spēks un enerģija rodas no vēlmes kaut ko izdarīt, no motivācijas.

- Vai uzlūkojot savas gleznas, atceries arī noskaņojumu, kādā strādāji? Domas, kas pa galvu skraidīja?

- Jā, atceros procesu un arī domas, jo ar tām jau gleznu arī pildu. Ir arī darbi, kuru tapšana pašai ir mīkla. Tie parasti ir tie, kurus atzīstu par labākajiem, arī tad, kad uz tiem lūkojos pēc ilgāka laika posma.

Dotajā brīdī Paulas gleznojums ir kustības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!” atpazīšanas zīme.

 

Paulas gleznojums uz grupas “The Sound Poets” mūzikas diska ievākojuma.

Paulas gleznojums ir kustības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!” atpazīšanas zīme.

- Tavu gleznojumu tagad var lejupielādēt un drukāt uz t-krekliem un kur vien vēlas. Kā jūties šī sakarā? 

- Šis ir tas gadījums, kad ir prieks, ka ar savu darbu varu būt noderīga. Ieraugot savu zīmējumu kādam uz krekla, ir patīkams pārsteigums, un ja vēl kādam patiešām tas patīk, tad man ir dubultprieks.

- Kādu, tavuprāt, lomu mūsdienās mākslā spēlē mecenātisms? Vai māksliniekam, piemēram, tev ir svarīgi just spēcīgu plecu līdzās? Vai vairāk tā ir darbošanās stāvot kraujas malā?

- Atbalsts vienmēr ir patīkams, uzmundrinošs, bet ir nepieciešams līdzsvars starp stipro plecu un kraujas malu – lai neatslābtu.

 - Kā tapa sērija “National geographic”?

Savienojot redzamo un iedomāto, veidoju savu maģisko reālismu.

- Šī darbu sērija vēl ir procesā. Tai ierosmi atradu laukos, mežā ieraugot skaistu pumpainu koku. Tas mani ilgstoši nelika mierā, līdz galvā ieraudzīju iespējamo gleznu. Atšķirībā no “Laimes hormona” darbiem, kur galvenajā lomā ir cilvēka tēls, jaunākajos darbos tas ir mazāk aktuāls.

Darbi ir vispārīgāki, lai gan idejiski līdzīgi. Tas ir vēstījums par savas vietas meklējumiem. Savienojot redzamo un iedomāto, reālo un nereālo, veidoju savu maģisko reālismu, kā man patīk to dēvēt.

 

Paula Zariņa: "Ir prieks, ka ar savu darbu varu būt noderīga." / Foto: Renārs Derrings

- Vai ir gadījies, ka motīvs, ideja ierodas pie tevis miegā? Un tad rausies ārā no gultas un dodies to materializēt?

- Ir gadījies, ka tādā ne nomodā, ne sapnī rodas kāda doma. Tomēr, ka gluži nosapņotu nākamo gleznu un jāskrien ātri gleznot, tā nav. Atceros, vienreiz redzēju, ka gleznoju un to darbu tagad vēl redzu acu priekšā. Tas bija pilnīgi man neraksturīgs un nesaprotams. Laikam murgs.

Mirkli, kad ideja piedzimst, noķert ir diezgan grūti.

- Darbi tev top tādās kā sērijās. Vai tikai noslēdzot kādu ciklu, vari sākt jaunu? Varbūt tēmas dzimst paralēli viena otrai?

- Parasti to domu vai tēmu gleznoju, kamēr ir interese, piesaiste. Izgleznoju laukā no savas galvas. Kad jūtu, ka domas koncentrācija gleznā mazinās, tad atkal sākas jaunā meklējumi. Mirkli, kad ideja piedzimst, noķert ir diezgan grūti. Tas vienkārši notiek – informācija, kas man galvā ir sakrājusies, vienā mirklī sastājas pareizajās vietās, savstarpēji savienojas un – ir!

- Kā māksla izpaužas tavā dzīvē, vidē ap tevi?

- Tā man ir visapkārt, jo domāšanas process atvērts ir vienmēr. Es varu gleznot arī sēžot, piemēram, lidmašīnā – iztēlē redzu kā jaucu krāsas, velku otu pa audeklu. Informācija, kuru uztveru, galvā veido shēmas, maļas un meklē īstās kombinācijas kādam mākslas darbam.

 

Pievienojoties Paulas lidojumiem, pastaigām, vērojumiem, šai sarunai neliekam punktu, jo vēl būs… tik daudz skaista un maigi pamatīga.

 

 

Par Paulu Zariņu

2013. gadā ieguvusi LMA humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā. 2013. gadā personālizstāde “Laimes hormons” galerijā Māksla XO, Rīgā un vienpadsmit gleznojumi grupas “The Sound Poets” albuma “Tavs stāsts” vizuālajam noformējumam.

2009. gadā studējusi Erasmus apmaiņas programmā, Ecole superieure d’art de Lorient Francijā.

Dalība kopizstādēs Rīgā, Nīderlandē, Igaunijā, Anglijā, Beļģijā, Vācijā un citur pasaulē.

 

Vairāk par Paulu Zariņu šeit 

Pievienot viedokli